Mūsu pasaulē daudzas sievietes iestājas par vienlīdzību un atteicās atzīt, ka patiesībā vīrietim būtu jābūt ģimenes apgādniekam. Kristīne bija starp šīm sievietēm, kura tieši tā arī uzskatīja – vienlīdzīga ir visa pamatā.
Tikai tādā veidā, viņa uzskatīja, var runāt par kaut kādu cieņu vienam pret otru ģimenē. It kā viss loģiski, tomēr bija viens liels bet.
Rihards izrādījās vēl arī principu cilvēks. Laulājoties ar šādu vīrieti, Kristīnei jau sākotnēji vajadzēja saprast, kas viņu sagaida. Taču viņa nekad nebūtu domājusi, ka viss nonāks tik tālu.
Gribat vienlīdzību? Tad ņemiet un parakstiet! Jā, tieši laulību līgumā viss bija melns uz balta uzrakstīts.
Šķiršanās gadījumā Kristīne neko nevarētu pieprasīt: ne dzīvokli, ne mašīnu, ne daļu no uzņēmuma… Viss paliktu Rihardam. Bet galvenais pat nav šis…
Jau no pirmās dienas šajā ģimenē katrs dzīvoja par saviem līdzekļiem. Rihards viņai izvirzīja vienu noteikumi:
Vai nu viņš ir galvenais un nauda ir kopējā ģimenes “katlā” vai arī ir vienalīdzība itin visā un Kristīne sevi uztur pati.
Kristīne izvēlējās otro variantu, taču nedomāja, ka nonāks līdz tādam absurdam. Lai gan sākotnēji viņa bija apmierināta ar visu.
– Atsevišķu rēķinu atnesiet, lūdzu – katru reizi šī frāze izskanēja, kad laulātie kopīgi izvēlējās restorānu, un šis gadījums nebija izņēmums.
Viņu kopīgie draugi nebeidza vien brīnīties par abu ģimenes modeli.
– Protams, šādas attiecības ir dīvainas. Rihard, vai tu nekad neesi domājis, ka esi vīrietis un tev tā kā būtu jāsamaksā par savu sievu?
– Nē, mums ir vienlīdzīgas tiesības, un katrs maksā par sevi, – ar smaidu atbildēja Rihards.
– Varbūt viņai pašai vajadzētu stiept arī mēbeles uz piekto stāvu?
Rihards neko neatbildēja, turklāt viesmīlis laikus atnāca, lai palīdzētu viņam izvairīties no atbildes uz šādu neērtu jautājumu.
Kristīne samaksāja savu rēķinu un saprata, ka viņai ir palicis ļoti maz naudas, un līdz algai būs jāgaida vēl kāds laiks. Tāpēc viņai nāksies taupīt naudu.
Un tā bija ar visu. Viņi dalīja pārtikas produktus un komunālos maksājumus. Viņi pat dalīja naudu tad, kad pirka kādam dāvanu.
Kādu dienu Rihardu un Kristīni uzaicināja uz kāzām. Dāvana, protams, nebija paredzēta nekāda lētā. Un tajā brīdī, kā jau tas dažreiz bija gadījies, Kristīnei aizkavējās alga par dažām dienām.
– No tevis 200 eiro – bez apmulsuma teica viņas vīrs, kad aprēķināja kopējo dāvanas summu.
– Rihard, lūk, lieta tāda, ka mana alga ir aizkavējusies. Vai tu varētu manā vietā šo naudu samaksāt un es tev pēc tam to atdotu?
Atbildot uz to, vīrs tikai pasmaidīja un pakratīja galvu.
– Es nevaru. Tad tu uz kāzām neej un paliec mājās.
– Rihard, bet es ļoti vēlos braukt ar tevi, bet man nav pietiekami daudz naudas!
– Piedod, mīļā, kad tu nopelnīsi naudu, tad arī brauksi, – vīrs atbildēja Kristīnei ar smaidu.
Tajā brīdī sieviete satvēra galvu. Viņa bija ļoti apvainojusies, ka vīrs varēja ar viņu tā izrīkoties!
– Es nesaprotu, kāpēc tu raudi? Tu vienmēr esi gribējusi vienlīdzību. Kas atkal nav kārtībā?
– Jā, bet tu varēji izvēlēties lētāku dāvanu vai ļaut man tev šo naudu atdot pēc tam. Bet tu tam nepiekrīti. Un esi ļoti principiāls.
– Kristīne, tu esi mazs bērns. Kurš kāzās dāvina lētu dāvanu? Tu zini manu nostāju par parādiem. Es naudu nevienam neaizdotu. Pat savai ģimenei ne. Tāpēc tev pašai ir jārisina savas problēmas.
Viņi tā nodzīvoja kopā vairākus gadus. Kristīne toreiz nedevās uz kāzām, un draugiem viņai nācās melot un teikt, ka viņa ir saslimusi. Kāzas notika skaistajā Bīriņu pilī un spriežot pēc bildēm, tās bija patiešām lieliskas. Tomēr pat ne šī situācija bija pati trakākā viņu kopdzīvē.
Kādu dienu Rihards izlēma, ka jādodas atvaļinājumā. Jā, viņam patiešām izdevās krietni ātrāk sakrāt naudu atvaļinājumam. Galu galā, viņam bija savs uzņēmums, atšķirībā no Kristīnes, kura strādāja algotu darbu.
– Tātad tu dosies atvaļinājumā bez manis?
– Brauksim, ja varēsi.
Kristīne labi apzinājās, ka viņai nav naudas atvaļinājumam. Tāpēc viņa mēģināja pierunāt savu vīru.
– Klausies, tas nu gan ir par daudz. Viena lieta ir vienlīdzība, bet ne jau atvaļinājums. Galu galā, mēs esam ģimene, un mums būtu jābrauc brīvdienās kopā.
Tad Rihards sāka smieties.
– Klau, es taču neiebilstu. Bet katrs maksā pats par sevi. Ja tu neesi nopelnījusi savu atvaļinājumu vienreiz gadā, tad kā tu brauksi? Es par tevi nemaksāšu.
– Tad atliksim ceļojumu un brauksim kopā, kad man būs nauda.
– Nē, es neatteikšos no atvaļinājuma tevis dēļ.
Tieši tajā brīdī Kristīne sāka saprast, cik muļķīgu kļūdu viņa bija pieļāvusi, apprecoties ar Rihardu. Viņa tiešām negaidīja, ka viņu ģimenes dzīve izvērsīsies pilnīgā absurdā un nonāks līdz šim.
Kamēr Rihards bija devies šajā atvaļinājumā, Kristīna saņēma visu savu drosmi un nolēma šķirties.
Kāda jēga no vīrieša, kurš nekad par tevi nerūpēsies un neizrādīs piekāpšanos? Principi vienmēr viņam bija pirmajā vietā.
Un tad notika kaut kas tāds, kas mainīja pilnīgi visu!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk